Manas pārdomas & info...
Es visu laiku kaut ko nevaru sagaidīt...
Es visu laiku kaut ko nevaru sagaidīt – ir dienas kad nevaru sagaidīt vakaru, ir dienas kad nevaru sagaidīt kad pienāks rīts, nevaru sagaidīt bērnus no skolas un dārziņa, bet citreiz nevaru sagaidīt pabūt viena, nevaru sagaidīt darba dienas sākumu un tad domāju - kad beigsies tā.
Es visu laiku kaut ko nevaru sagaidīt…
Kad biju maza – gribēju tik ļoti ātrāk izaugt liela, strādāt un pelnīt savu naudu – lai būtu sev boss un ne mammas pakļautībā, kad strādāju un man uzradās citi bosi – nevarēju sagaidīt strādāt “uz sevi”
Agrāk nevarēju sagaidīt beigt skolu – tagad mācos un nevaru sagaidīt jaunas apmācības... Nevaru sagaidīt kad iemācīšos vēl vairāk, kad būšu vēl un vēl kompetentāka un nu jau daudzās jomās…
Es visu laiku kaut ko nevaru sagaidīt…
Kad bērni bija zem sirds – gribēju tos ātrāk ieraudzīt, tad gaidīju pirmo smaidu, pirmos vārdus un teikumus – tik ļoti gaidīju “Mamma es mīlu Tevi!”
Es nevaru sagaidīt nākamo atvaļinājumu, ceļojumu, nākamos svētkus un ciemos iešanu un tad nevaru sagaidīt pabūt ar sevi…
Es visu laiku kaut ko nevarēju sagaidīt…
Bet tagad gribētos un mācos lēnāk iet, runāt, pat elpot un ticēt, ka viss notiks kā tam jānotiek...
Vēl vairāk būt šeit un tagad – pa īstam - būt mazajos mirkļos un laimītēs, jo kā teica Ziedonis – tādas vienas lielas nav - ir tikai daudzas mazās laimītes…
Vai ir par vēlu mācīties?
Šķiet, nu cik var - ne? Bet teikšu tā, draugi, tagad mācos ar pavisam citu entuziasmu un degsmi - tagad to daru nevis vecākiem, skolotājiem vai atestāta dēļ. To daru sev un ķeru nereālu kaifu! Arī iegūtajās zināšanās dalos un, brīžam jau šķiet, ka staigāju kā tāds terapeitu reklāmaģents - jo tik ļoti mīlu un ticu tam ko daru un apgūstu.
Tā kā nē, manuprāt, mācīties nekad nav par vēlu - un starp citu - ja turpinām aktīvi nodarbināt smadzenes - ir mazāks risks saslimt ar demenci u.t.t :)
Mana mīļā psihosomatika...
Vienkāršiem vārdiem - tā ir saslimšana fizioloģiskā līmenī no psiholoģiskām sekām.
Reiz kaut kur lasīju, ka ar apslāpētām emocijām ir tāpat kā ar ūdens krānu, kuram pieliktu priekšā pirkstu - kaut kur taču tam tekošajam ūdenim būtu jāpaliek - tāpat, ja apslāpējam emocijas - kaut kur tās traucas un paliek - galva, kuņģis, sirds, utt
Ilgdzīvošanas noslēpums
Viena no lietām, ko patiesi izbaudu ir īsta kopbūšana ar cilvēkiem...
Šodien bijām ciemos pie mūsu tantes - 91 gads, pārdzīvojusi otro pasaules karu un vēl daudz ko -> kaut kādā ziņā pat viegli runā par kovidpoti, šobrīd notiekošo u.t.t.
Šķiet vairāk uztrauc vai uz galda mums cepumi gardi, tēja pasniegta silta...
Runājam par malkas sagatavi ziemai, citām interesantām, tai mirklī svarīgām, lietām...
Kad pajautāju par garās dzīves noslēpumu - pauze... sak, nez... vitamīnus nelietoju...ēdu daudz dārzeņus, ogas, dzeru tējas un ko stiprāku, ja sagribas ... Vienkārši eju daru... ja nokrītu - pieceļos un eju tālāk...
Tik vienkārši šķiet - ne?
Tik jāiet, jādara un jādzīvo un, ja nokrīt - jāpieceļas un tālāk jāiet!
Nez, varbūt, nav ko tā teikt "samudrīt", tik jādzīvo ar pauzītēm vai ne, iemācoties piecelties un, kad vajag, tālāk iet?
Un kas ir Tavs, iešanas uz priekšu, noslēpums?